Sarunas muzejā: Laikmetīgās mākslas kolekcija – no personīgas aizraušanās līdz muzeja krājumam

Piektdien, 2. oktobrī, plkst. 17.00 aicinām uz diskusiju “Laikmetīgās mākslas kolekcija: no personīgas aizraušanās līdz muzeja krājumam", kas norisināsies izstādes “Laikmetīgais zīmējums. Floransas un Daniela Gerlēnu dāvinājumi Pompidū centram” ietvaros Latvijas Nacionālajā mākslas muzejā (Jaņa Rozentāla laukumā 1, Rīgā).

Diskusijā par kolekcionēšanas pieredzi, laikmetīgās mākslas nozīmi un privāto kolekciju lomu nacionāla muzeja krājuma veidošanā piedalīsies:

Diskusijas moderatore – Dr. art. Ginta Gerharde-Upeniece, projekta vadītāja, LNMM Latvijas Vizuālās mākslas departamenta vadītāja.

Sarunas valodas – latviešu, franču.

Kolekcionēšana nereti sākas ar personīgu aizraušanos, interesi par mākslu un vēlmi saglabāt sev būtiskus laikmeta stāstus. Taču privāta kolekcija laika gaitā var iegūt arī plašāku nozīmi – kļūt par būtisku ieguldījumu sabiedrības kultūras dzīvē. Diskusijā tiks runāts par laikmetīgās mākslas kolekcionēšanas motivāciju un pieredzi, kolekcionāra un mecenāta lomu, privāto kolekciju nozīmi Latvijas un pasaules kultūrtelpā, kā arī par to, kā personīga izvēle un aizraušanās var pārtapt par ilgtermiņa ieguldījumu laikmetīgās mākslas krājuma veidošanā.

Turpinot tematisko līniju par mecenātismu un kolekcionēšanas vēsturi, kurā organiski ierakstās Floransas un Daniela Gerlēnu stāsts, to iespējams skatīt arī plašākā hronoloģiskā izvērsumā. Izstādes, kas veltītas mākslas mecenātiem, mākslas dzīves veidotājiem un kolekcionāriem, vienlaikus atklāj muzeju krājumu veidošanās procesu, tā finansiālos priekšnoteikumus un gaumes kritērijus, izceļ mākslinieku vārdus, maina akcentus un nereti arī ietekmē priekšstatus par mākslas darba vērtību.

Saruna aktualizēs gan kolekcionēšanas tradīciju, gan 21. gadsimta laikmetīgās mākslas kolekcionēšanas izaicinājumus. Franču mākslas socioloģe Natālija Heiniša (Natalie Heinish) mākslas tirgus, privātās telpas un publisko institūciju kolekciju paradigmu kontekstā uzdod jautājumu par kolekcijas veidotāja lomu mūsdienās: “Starp tiem, kuri, saskaroties ar jaunu laikmetīgās mākslas izstādi [objektu – G. G-U.], izjūt, ka viņi to visu jau ir “redzējuši tūkstoš reižu” [“déjà vu mille fois”], un tiem, kuri tajā atklāj arvien jaunas, smalkākas viena un tā paša mākslas darba variācijas, nesapratne ir nepārvarama. Citiem vārdiem sakot, uz šo jautājumu nav iespējams sniegt vienprātīgu atbildi, jo pati nozīme, ko tam var piešķirt, ir bezgalīgi relatīva.”(Natalie Heinich, Le paradigme de l’art contemporain. Structures d’une révolution artistique, Gallimard, 2024).

Līdz ar to arī jautājumam par kolekcionāra lomu nav viennozīmīgas atbildes. Kolekcija nav tikai priekšmetu kopums vai estētisku izvēļu rezultāts – tā ir personiska interpretācija, kas atspoguļo konkrēta laikmeta vērtības, gaumi, zināšanas un attieksmi pret mākslu. Tās nozīme veidojas mijiedarbībā starp kolekcionāru, mākslas darbu, institūciju un skatītāju un tādējādi vienmēr paliek mainīga un daudznozīmīga.