RIGA IFF: Īsfilmu nacionālā konkursa skate

ĪSFILMU NACIONĀLAIS KONKURSS | 107’ LV 2026 lv – ekrāna valoda en – subtitru valoda Ķermenis un dvēsele: īsfilmu nacionālā konkursa seanss šogad iezīmē ārkārtīgi interesantu līdzsvaru starp kustību, nemieru, pašrefleksiju un personīgām pārdomām.

Mēs sākam ar divām mīlestības vēstulēm Rīgai un tās urbānajai enerģijai un poēzijai: filma “Rīgas līnijas” savij trīs dažādu tēlu trajektorijas, delikāti saskaņojot tās ar pilsētas iekšējo ritmu, savukārt īsmetrāža “Žļurga” ir izbrauciens džeza mūzikā un perkusīvākās ielās. Īsfilma “Uz saulrietiem skatoties” ir atmosfērisks ceļojums sliņķiem, kas radīts nostalģiskā vecās skolas videospēļu estētikā, lai radītu papildu eskeipisma slāni, ko vajā mūžīgais jautājums: vai man palikt vai doties prom (no savas mazās Latvijas piekrastes pilsētiņas)?

Pēc tam atskatāmies uz to, no kurienes esi nācis vai no kā esi bēdzis – tas ir vienojošais pavediens pārējās filmās, kurām ir kopīga ģimenes tēma. “Ziņotājs” ir turpinājums pērnā gada filmai “Vērotājs”, kas šoreiz koncentrējas uz režisora ​​tēva konfliktiem ar “čeku” 70. gados. "yolo" ir vairāku paaudžu portrets par režisores ​​mātes nāves radītajām sekām.

No otras puses, "Omamma" varētu būt īstā un vienīgā filma Latvijas vecmāmiņām. Galu galā – kāpēc gan nepalikt ģimenē uz visiem laikiem? Vai pat labāk – atgriezties mātes vēderā kā sirreālajā filmā "Mājas adrese – dzemde"? Kā rakstījis Džordžs Bernards Šovs: "Ja nevari atbrīvoties no ģimenes skeleta, vari tam tikpat labi likt dejot." Vai arī filmēt to ar iztēli.

Andrejs Brīvulis Rīgas līnijas Rīgas līnijas LV 2026, 13’, nav dialoga Iesakām no 7 gadu vecuma Emma Daniela Grāpe, Latvijas Mākslas akadēmija, Atom Art

Urbānā freska. Pārtikas kurjers, tramvaja vadītāja un jauna meitene dodas vasaras dienas gaitās pilsētā, bet kustība pārtop par nelieliem diapozitīviem. Kaijas, Centrāltirgus, suši tavā pasūtījumā, 7. tramvaja līnija, nīkulīgi izsmēķi, padomju laika paneļmājas, vafeles, Hipokrāta iela, nodeldētie vilcieni, bet tad arī šahs un mats. To visu pasaka Rīga.

Nostājoties kopsolī ar Rīgas poētiskā dokumentārā kino skolu un “pilsētu simfoniju” tradīciju, Brīvulis atver animācijas portālu un velta savai dzimtajai pilsētai brīvus vizuālos pantus. Pirms gada animācijas režisors, kurš šobrīd studē maģistrantūrā Latvijas Mākslas akadēmijā, veldzēja RIGA IFF skatītājus ar tīru kino – īsfilmu “Tīrība” (2025) –, kas apdziedāja vienu dienu un tika izrādīta Ansī, Zagrebā, Tallinā un citviet. Brīvuļa bakalaura diplomdarbs, kas iekļauts konkursā šogad, neatvairāmi siltā intonācijā ierauga mikrostāstus nejaušākajās norisēs un sānielās, un tie kļūst lielāki par dzīvi.

Justīne Silakaktiņa Mājas adrese – dzemde Mājas adrese – dzemde LV 2026, 7’, lv Iesakām no 12 gadu vecuma Seleste Solovjova-Vlasova, MIMA Films

Viņš nevēlas pieaugt vai arī viņa nevēlas atlaist? Māte, baidoties, ka bērns viņu pametīs, nolemj iestumt viņu atpakaļ dzemdē. Dēls izaug, bet nespēj būt bez mātes un pats par sevi. Neviens nepieaug, un iedomāto scenāriju šķēres nekādi nespēj pārgriezt šo nabassaiti.

Silakatiņa, zināma arī kā Ķīna Tabaka, turpina savu interesi par cilvēka iekšējo realitāti, kas aiz savas fasādes slēpj deformēto, sirreālo un neērti intīmo. Autores iepriekšējo darbu lokā zināmākā īsfilma ir absurda traģēdija “Slima suņa murgi” (2023), un Silakaktiņas darbi arī ārpus kino izpelnās sabiedrības uzmanību – viņa publicējusi eseju ar nosaukumu “Dadaistu manifests”, kurā provokatīvā, dadaistiskā tonī viņa noraida loģikas ērtības. Savukārt jaunākajā īsfilmā, kas tapusi uz 16 mm filmlentes un iemantojusi neogotiskus vaibstus, aktieru Daigas Kažociņas un Matīsa Kučinska atveidotā mātes un dēla simbioze pārtop gan par beznosacījumu mīlestību, gan arī pataloģisku simbiozi un līdzatkarību.

Tīna Zariņa yolo yolo LV 2026, 15’, lv Iesakām no 12 gadu vecuma Līva Vernere, VFS Films

Trīs paaudžu stāsts, pieminot mammu. Tas veidots no divām perspektīvām – pieaugušas sievietes apzinātā, pārdomu pilnā skatiena un režisores piecgadīgā dēla pasaules uztveres, kurā nāve vēl nav jēdziens, bet dzīve ir spēle, kustība un klātbūtne. Šie paralēlie skatpunkti satiekas jautājumā par to, vai, apzinoties savu mirstību, iespējams iemācīties dzīvot patiesā harmonijā ar sevi. Viņi bija divi – divas mammas un divi bērni. Palikuši ir divi.

Režisore Zariņa savos darbos allaž likusi kopā realitātes, iespaidu un vizuālo zīmju lauskas nedaudz iešķībi. Taču šoreiz nepareizums atkāpjas maiguma un ievainojamas atklātības priekšā. Vedot skatītāju cauri personiskam ceļojumam savas mātes – ievērojamās gleznotājas Aijas Zariņas (1954–2025) – aiziešanā, režisore radījusi darbu, ko iespējams uzlūkot kā pašportretu. Pati Zariņa to sauc par atvadu vēstuli mātei un “mēģinājumu izprast zaudējumu, pirms tas ir noticis, pieņemot neizbēgamo”. RIGA IFF iepriekš izrādījis Zariņas īsfilmu “Limo” (2023) un videoklipus – kopā ar Elīzu Jordani veidoto “Sfinksa treniņtērpā” (2024) un “Pati tālākā dienvidu pludmale” (2025) –, bet šobrīd Zariņa veido savu pilnmetrāžas spēlfilmas debiju “Mēle”.

Kalvis Rudzītis Uz saulrietiem skatoties Uz saulrietiem skatoties LV 2026, 16’, lv Iesakām no 12 gadu vecuma Kalvis Rudzītis, Latvijas Mākslas akadēmija

Kad dzied Margarita Vilcāne, apstājas laiks. Kad riet saule, nekā cita pasaulē nav. Un te nu ir viņi – divi draugi Olafs un Ronis, kuri aizvada dienu piejūras miestā. Lāpoties pēc vakardienas, Ronis nolemj nozagt tēvam naudu, lai nopirktu marihuānu un ļautos bezrūpībai. Jo kas gan var būt labāks par mirkli, kurā šķiet, ka esi brīvs? Taču vakars pamazām izslīd no rokām, un abi draugi spiesti jautāt: vai vērts palikt tur, kur esi, ja nezini, uz kurieni doties tālāk?

Pārsteidzot ar gaišu bravūru, atjautīgu, pikseļaini sentimentālu trīsdimensiju animāciju un personīgās pieredzes ielaidumiem, latviešu animators un režisors Rudzītis radījis īsfilmu, kas nostājas līdzās Jura Poškus “Kolka Kool” (2011). Jā, Tomasa Ralfa Ābolkalna un Kristapa Kristera Ozola iemiesotie varoņi tuvinās brāļiem Gvido un Andžam. Taču Rudzīša stāsts ir personīgs: režisors fiksē vasaru starp vidusskolas absolvēšanu un pieaugušo dzīves sākumu. “Tā atspoguļo dzīves brīdi, kas bieži tiek idealizēts, tomēr daudziem to raksturo nenoteiktība, nemiers un spiediens pieņemt lēmumus par nākotni,” viņš papildina. Autora īsfilma “Gaida” (2024) tika izrādīta “Animateka” festivālā Slovēnijā un saņēma “Lielais Kristaps” nomināciju kā labākā studentu īsfilma.

Arnis Kalniņš Ziņotājs Ziņotājs LV 2026, 30’, lv Iesakām no 12 gadu vecuma Grēta Grebže, Jānis Ābele, Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā filmu skola, Chaland Films

82 gadus vecais Juris Kalniņš atrod savu vārdu Valsts drošības komitejas sarakstā. Ziņotājs, tā rakstīts. Padomju gados un arī šodien viņš ir nesavaldāms brīvdomātājs, kurš teju visu mūžu fotografējis cilvēkus un laikmetu. Kad atkal kamera tiek pagriezta pret Juri, viņš ir gatavs izvandīt savu pagātni, lai saprastu, kā viņa vārds ir nonācis uz “čekas” kartītes. Kas īsti padara cilvēku par ziņotāju – dokuments, aizdomas, citu cilvēku spriedums vai paša rīcība?

Portrets ar nelielu līkloci vēsturē. Pērn RIGA IFF konkursā ar Radio SWH skatītāju balvu godalgotais Kalniņš pēc “Vērotājs” (2025) atgriežas pie kinogēniskā varoņa – sava tēva Jura –, lai no jauna iztaujātu viņu. Lai vai arī lustrācija Latvijā nav pilnvērtīgi izgaismojusi tos, kas spieduši rokas režīmam, jautājums par kolaboracionismu kā vakar, tā arī šodien nav atcelts. Interviju un sarunu formā strukturētā filma iezīmē pretrunas starp cilvēka pārliecību par savu dzīvi un arhīva dokumentu, kas izdzīvoto pēkšņi nostāda citā gaismā. Skatiens ir liecība, un režisoru ne tikai interesē, kas ir viņa tēvs, bet kas notiek ar cilvēku pēc tam, kad vēsture ir pagājusi.

Ieva Ozoliņa Omamma Omamma LV 2026, 6’, lv Iesakām no 12 gadu vecuma Ieva Ozoliņa

Skābēti gurķi, salda tēja, zemenes un smaids. Tā mūs sagaida režisores vecmamma Aina – 88 gadus jauna seniore. Veselība un zāles – tās viņa dēvē par “narkotiks” – kļuvušas par neatņemamām ikdienas sastāvdaļām, tomēr Ainas skats uz dzīvi ir pārsteidzoši viegls: tajā netrūkst ne sapratnes, ne humora, ne spējas pasmaidīt par sevi un pasauli. Viņas raksturu atklāj piecas frāzes, ko viņa visbiežāk lieto ikdienā. Piecas mazas atslēgas ceļā uz vareni nodzīvotu dzīvi.

Ozoliņa savu vecmammu vēro ar siltu, intīmu skatienu, ļaujot abu sarunās, klusumā un kopābūšanā ar kameru piedzimt pilnasinīgam portretam, kurā personiskais kļūst universāls. Režisore strādā ar analogo fotogrāfiju un filmu, un arī šo īsfilmu uzņēmusi uz 16 mm lentes. Viņas interese par materiālu un attēla fizisko klātbūtni veidojusies, studējot laikmetīgo fotogrāfiju un eksperimentālo kino, kā arī darbojoties “Baltic Analog Lab”. Glāsmainā portretfilma ir personisks režisores mēģinājums nevis apturēt laiku, bet paskatīties tam acīs – ar gurķi vienā rokā, saldu tēju otrā un smaidu, kas vēl nekur negrasās pazust. 2024. gadā RIGA IFF konkursā izrādīja Ozoliņas īsfilmu “Meklējot”, bet jaunākais darbs tika prezentēts SHORT RIGA Test Screenings.

Aivars Šaicāns, Jēkabs Okonovs Žļurga Žļurga LV 2026, 20’, lv Iesakām no 12 gadu vecuma Elza Siliņa, Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālā filmu skola, Pilna

Rīga ziemā nav skaista. Tā ir dzīva. Kārlis nejauši notriec Kirilu un salauž viņa velosipēdu. Lai to salabotu, abi dodas meklēt meistaru, kurš, protams, kaut kur pazudis. Seko viena nejaušība pēc otras – viens cilvēks aizved pie nākamā, un šķietami bezmērķīgā klaiņošana pa februāra Rīgu pamazām pārtop draudzībā. Tā ir jaunības simfonija starp kūstošu sniegu, sastrēgumu troksni, pilsētas balsīm un improvizētu muzicēšanu. “Carpe diem” – viņi “tver dienu”.

Pelnainos dubļos izkrāsotais sitkoms tika nominēts divām “Lielā Kristapa” balvām – par labāko īsmetrāžas filmu un labāko montāžu –, kas ir rets sasniegums studiju darbam. Filma saņēma “Labākās īsmetrāžas filmas” godalgu, bet jaunie talanti Šaicāns un Okonovs (arī filmas operators), kuri šogad absolvēja Latvijas Kultūras akadēmijas Nacionālo Filmu skolu, pieteica sevi ar muzikālu ironiju un dedzīgu novērojuma temporitmu. Abu varoņu – lomās Kārlis Dzintars Zahovskis un Dāvis Suharevskis – notikumi ir ironijas, gegu un smalku atklāsmju piepildīti, kas rada pretēju temperatūru tam, kas slēpjas aiz slapjās sniega masas jeb “žļurģas”. Filma prezentēta SHORT RIGA Test Screenings, saņemot žūrijas balvu.