RIGA IFF īsfilmas: Sāpes, sliedes un citas ziņas

SHORT FILM INTERNATIONAL COMPETITION I seanss | Sāpes, sliedes un citas ziņas | 97’ EE, FI, HR, NL, PL, PT, UA 2025, 2026 et, en, fi, hr, pl, uk – ekrāna valodas en – subtitru valoda Iesakām no 12 gadu vecuma Kā uzvedina nosaukums, šis seanss pievēršas kustībai, dažnedažādām pārvietošanās iespējām un bagāžai – praktiskai vai emocionālai –, kuru tu ņem līdzi savā ceļojumā.

Vilcienu braucieni filmā “Tēvvārds” paver ceļu režisores centieniem atgūt savu identitāti. Darbā “Nosapņo nosaukumu” galvenā varone ne tikai nokavē vilcienu, bet arī paspēj kavēt visu – kā mīlestību, tā arī pieaugšanu. Vairumā gadījumu, protams, pats ceļojums ir svarīgāks par galamērķi – tāpat kā bezrūpīgajam klejotājam filmā “Klaidonis”, kas ir teju vai izkāpis no kādas Ziemeļamerikas folkdziesmas. Vai arī kā panku vijolniece “Pusnakts nostalģijā”, kura dodas naksnīgā ceļā uz Tartu dvēseli.

Lai arī kurp vestu izeja, varone īsfilmā “Ielāps” izmisīgi vēlas izkļūt no savas klaustrofobiskās pasaules, un skriešana (sports), iespējams, varētu būt pareizā atslēga. Visubeidzot – īsfilmas “Četri” nelielā odiseja, meklējot ūdeni, un kāda cilvēka diena darbā “Mūsu laikā”, kas aizrit no garlaicības līdz komiskai atklāsmei, atklāj to, kāpēc mēs mīlam ceļot: lai izbaudītu dzīves ritumu un ātrumu.

Marija Ponomarova Tēvvārds По батькові NL, UA 2026, 22’, uk, en Iesakām no 12 gadu vecuma Nortje Vilshuta, Family Affair Films

Aicinājums pasažieriem sagatavot dokumentus. Jau atkal ceļā, jau atkal ducina dīzeļvilciena motors. Marija šķērso Polijas robežpunktu. Viņai ir bijušas vairākas pases un vīzas. Mamma teikusi, ka tās kalpojot par viņas fotoalbumu. Tomēr jaunajā pasē tēva vārds “Volodimirivna” ir pazudis – viņa ir Marija Ponomarova, kura nu dodas atmiņu ceļā, lai šķērsotu patriarhāta stacijas, postkoloniālās sliedes un vēsturi, kas caurbraukusi viņas ģimenes saites. Tētis vēl joprojām ir Kijivā, bet tēvvārda nav. Tas ir izdzēsts, izlaists, nav pieminēts. Kā tas notika?

Izmantojot ceļa filmas struktūru un daudzu ukraiņu ceļošanas pieredzi karadarbības laikā ar vilcienu, ukraiņu režisore Ponomarova pēta tēvvārda nozīmi Krievijas uzsāktās militārās agresijas laikā Ukrainā. Ne tikai daudzās bijušās padomju republikās, bet arī citviet tēvvārds jeb patronīms ir otrais vārds, ko cilvēks manto no sava tēva vārda un izmanto oficiālā uzrunā. Daudzviet tas nav relikts, bet ikdienišķa zīme, kas slēpj daudzus vēstures slāņus. Veidojot hibrīdfilmu, šobrīd Nīderlandē strādājošā Ponomarova esejas formā revidē personīgo, autobiogrāfisko, (post)nacionālo un ironisko – viņa kā granātas met trāpīgus jautājumus, kurus vairums jau sen ir vēlējies pavaicāt.

Suza Monteiru Klaidonis Vagabundo PT 2026, 10’, nav dialoga Iesakām no 7 gadu vecuma Žuzē Migels Ribeiru, Praça Filmes

Viņš nevar noaut savus van Goga zābaciņus. Vientuļnieks sastop dienaszagļus, ogļu putekļu slēpnī sagurušos, svešiniekus un brīvos. Ainavas viz, dienas rit, bet savas mājas viņš aizmirsis. Vai šī ir bēgšana, vai varbūt arī ceļojums bez mērķa? Vai nepiederībai būs gals, un varbūt zābakus tas reiz noaus, negribot būt viens? Portugāļu ilustratores, komiksu mākslinieces un animācijas režijas debitantes Monteiru īsfilmā rodami spēcīgi, pārlaicīgi poētiskie kodi. Ar roku zīmētajiem kadriem mainoties un to tēlam atdzīvojoties pārsteidzošos veidolos, mēs ienākam leiputrijā un dvēselē, kas dzidrāka par apdziedāto un romantizēto Boba Dilana flanērismu. Siltajā rokrakstā atrast gan mītiskus elementus, gan melanholiju, kas ar rāmu skatu izlaiž laikmetīgo soli. Portugāles dienvidos, Bežā, dzīvojošā māksliniece savulaik Lisabonā studējusi scenogrāfiju un kostīmu dizainu, bet pēdējos gados kļuvusi starptautiski pazīstama ar savu teiksmaino stilu.

Marks Kristjans Lānets Pusnakts nostalģija Öine nostalgia EE 2026, 15’, et Iesakām no 12 gadu vecuma Marks Kristjans Lānets, Tallinas Universitātes Baltijas Filmu, mediju un mākslas skola (BFM)

Nakts Tartu. 57 gadus vecā Mārja, bijusī pankroka grupas “Vennaskond” vijolniece, iemieso pilsētiņas bohēmisko garu. Viņa pieredz nakts nemieru, karaokes dziedoņus ar “Punk museo” kreklu un nepieradināmus notikumu valšus. Tumsas partitūrā vienojas arī dabas skaņas un Emajegi upes šalkas. Atmosfērisks pilsētas un nakts gara portrets, kas atsakās izgaist. Lānets šobrīd studē dokumentāro kino Baltijas Filmu, mediju un mākslas skolā Tallinā – savā studiju darbā viņš pievērsies studentu pilsētas Tartu un grupas “Vennaskond” fenomeniem. 1984. gadā dibinātā igauņu pankroka grupa ir viena no nozīmīgākajām visā Igaunijas populārās mūzikas vēsturē. Tā ir izdevusi 20 albumus, ir būtiska daļa no kaimiņvalsts kultūras vēstures un arī zināma ar dziesmu “Riia mu arm” (1992) jeb “Rīga, mana mīla”.

Dea Jagiča Četri Četiri HR 2026, 6’, nav dialoga Iesakām no 12 gadu vecuma Igors Grubičs, Kreativni sindikat

Četras radības pasaulē bez ūdens. Viena no tām līdzinās vārnai, otra atsauc atmiņā vilku, bet kāda cita – lapsu. Pēdējā – vardi. Meklējot kādu lasīti, tās uzsāk odiseju, kas mainīs to veidolus un ļaus caur krāsu, formu un būtņu metamorfozēm apcerēt bezgalīgo un dzīvību. Strādājot stāvkadra un piksilācijas tehnikā, horvātu režisore Jagiča uzbūrusi kolorītu animācijas formu. Jaucot plastilīnu, reālfilmējumus un grafikas ielaidumus, tapusi kafkiska apcere par dabas līdzatkarību no dabas. Dizainā, ilustrācijā un kino pieredzējusī māksliniece pievēršas antropomorfajam, bet tieši no mītiskas un ekokritiskas prizmas.

Klaudija Fortunjaka Nosapņo nosaukumu Tytuł się jeszcze przyśni PL 2025, 20’, pl Iesakām no 12 gadu vecuma Polijas Nacionālā Filmu skola Lodzā, Amondo

Satīna gultasveļa nepalīdz iemigt, un miegs ir tālu aiz horizonta. Malgožata ir bezmiega nomākta – viņai ir jāmostas, lai aizmigtu. Jaunā meitene izspurdz no dzīvokļa un dodas pilsētā, kurā nav upes un straumes. Pēc šķiršanās no mīļotā viņa nokavē ceļojumu, lai meklētu zudušās upes, jo sapnī tika nepareizi pieteikts laiks. Viņa atrod upes, bet tikai ne miegu. Izrādīta Roterdamas Starptautiskajā kinofestivālā un citviet, poļu autores Fortunjakas īsmetrāžas spēlfilma rotaļājas ar nomoda un apziņas stāvokļiem, kā arī kino kā oneirisku pieredzi. Veltījums paaudzei, kas iesprostota starp jaunību un briedumu, ko vajā bailes, un Lodzas pilsētai (poļu valodā “laiva”), kas kādreiz bija pārpilna ar ūdeni, bet tagad ir rūpniecības un urbanizācijas ritmu pārņemta. Vienā no nozīmīgākajām kino pilsētām Eiropā – Lodzā –, upes klusē, un kā stāsta režisore, “sapnī man meloja par stundu, un es nokavēju visas vietas, kur biju plānojusi nokļūt.”

Luka Galešičs Ielāps Zakrpa HR 2026, 11’, hr Iesakām no 12 gadu vecuma Inja Korača, Cobra Chicks Zagreb

Divdesmit divus gadus vecā Iva dzīvo kopā ar savu māti Davorku nelielā dzīvoklītī. Sienas tikpat kā neatvēl telpu, lai elpotu ne fiziski, ne arī psiholoģiski, un ir sākušās panikas lēkmes. Viena vēlas neatkarību, bet otra – nemitīgu klātbūtni un rūpes, kas robežojas ar kontroli. Tomēr tā ir līdzatkarīga mīlestība: Iva nespēj atbrīvoties no mātes iesaistes katrā viņas dzīves norisē, un Davorka nevar iedomāties dzīvi bez meitas. Ārpuse spoguļo iekšpusi, un otrādi. Horvāts Galešičs īsmetrāžas spēlfilmā analizē divu dažādu paaudžu, uzskatu sistēmu un kultūras pieredžu sieviešu līdzāspastāvēšanu nelielā kvadratūrā. Paredzot konfliktu, kur tam ir jārodas, viņš ar empātiju un dramēdijai raksturīgo atbrīvotību ļauj mirdzēt aktrisēm Lanai Baričai un Teai Ļubešičai. Galešičs Zagrebā studējis žurnālistiku, dramaturģiju un kino režiju, bet šobrīd attīsta savu pirmo pilnmetrāžas darbu “Viktorija”.

Veine Koljonens Mūsu laikā Aikamme FI 2026, 13’, fi Iesakām no 12 gadu vecuma Solomons Luoma, Ālto Universitātes Filmu departaments

Tikpat labi tas ir bezpersoniski, cik arī vienpersoniski. Tikpat labi tā ir parasta diena ar pašiem parastākajiem notikumiem – ceļš, darbs, ceļš, dzīve. Pats parastākais cilvēks ir gan neviens konkrēts, gan arī ļoti konkrēts cilvēks, kurš atdod sevi ikdienam ritmam. Tas atņem viņam vārdu, atpūtas brīžus un oriģinalitāti, lai piešķirtu neapmierinājumu un pelēcību. Ja mēs esam struktūra, kāds būtu mūsu dienas profils? Somu režisora Koljonena īsfilma pēta dienas faktūras, virzienus un formas, piešķirot tām tukšgaitas struktūras aprises. Izmantojot “Super 8” un 16 mm kameras, tapusi oda anonimitātei un darba dienu laikmetam. Režisors stāsta, ka filma ir “poētiska truisma skatījums uz pasauli, kas organizē savu laiku līdz mirklim, kad tā vairs nav. Pasaule, kurā atbildība ir tikai attaisnojums, pasaule, kurā jūsu makā mīt tikai brīnuma eksistence. Varbūt mūsu laiks ir beidzies?”